Šī vēstule Zvuki.Ru vietnes konkursam kļuva par labāko 2003. gadā. Paldies redakcijai par sapratni.
Mēs dzīvojam pārmaiņu laikmetā. Droši vien pat nav vērts pieminēt seno ķīniešu teicienu, kas sen jau pārvērties vai nu par nodrāztu štampu, vai par Krievijas nacionālo ideju, vai pat vispār iemiesojies mūsu mūsdienu īstenībā: "Kaut tu dzīvotu pārmaiņu laikmetā!". Vai tas ir lāsts vai laimes vēlējums, pēcpadomju telpā katrs izlemj pats. Kamēr "zelta miljards" bauda savas eksistences bezjēdzīgo un nedomājošo vieglumu, mēs cenšamies izbūvēt savu dzīvi uz lielas impērijas drupām, izmantojot starp citu pieklipojušo progresa riteni un Rietumu draudzīgo roku, lai gan reizēm nav skaidrs, ko šī roka dara mūsu kabatā. Kopā ar kāroto labklājību pie mums plašā upē ieplūst arī rietumu filozofija un kultūra, lai cik tas nebūtu bēdīgi, nogalinot mūsu pašu sasniegumus un aizšķērsojot ceļu "saprātīgajam, labajam, mūžīgajam" made in ex-USSR. Tendence aizstāt prātu un jūtas attiecīgi ar tehnoloģijām un informāciju, ir sasniegusi absurdu mūsdienu iemiesojumā, kad jaunu albumu PR vajadzībām tiek izmantoti pedofīliski (Maikls Džeksons) vai lesbiski (Tatu) motīvi, un vairs nevienam neinteresē svaigās baumas par to, ka Britnija Spīrsa izgāja pie vīra uz 2 stundām un uzreiz izšķīrās. Pusaudži ar mūzikas TV izskalotām smadzenēm jau sen ir izmēzuši visu iepriekš minēto "mūsu laika varoņu" albumus no vienādranga tīkliem vai pirātiskajām teltīm un pazemes pārejām. Jūs vēl vārāt? Tad mēs ejam pie jums! - kļuvis drīzāk par masu mediju, nekā veļaspulvera devīzi. Pārliecības, ko vienā mirklī iepotējusi visuresošā atklātā un slēptā reklāma, kļuvušas par lētu preci, bet brīvība izvērtusies degradācijā. Kāpēc lai tev būtu savs viedoklis, ja ir gatavs?
Pēc analoģijas ar Zvuku nomināciju "Gada vilšanās", varētu piešķirt balvu "Gadsimta vilšanās", un tā tiks tehnoloģijai. Cilvēki atkal un atkal liek savas cerības uz tehniskajiem līdzekļiem, bet mums mūžīgi sanāk aplauziens. Jā, tagad jebkuram ir iespējas sacerēt un ierakstīt savu mūziku, taču daudz plašāku pielietojumu skaņu ierakstu un komunikācijas aparatūra ir atradusi konveijera "zvaigžņu" pusfabrikātu klapēšanā piķa kāšanai, un, kā tas bieži ir gadījies Krievijas vēsturē, šeit šī ideja ir ieguvusi īpaši kroplīgas un deģenerētas formas. Ja Anglijas popkultūras inkubatora "Girls Aloud" produkti neizraisa īpašas negatīvas emocijas, bet ir vienkārši labi salipināts fastfūds ar kečupu ģitāriņu un ciešamu balsu veidolā, tad pašmāju "Fabrikas" un "Korni", ko tikai ar producentu žēlastību radījuši iedzīvotāju smadzeņu turpmākai pūderēšanai, reizēm izraisa vemšanas refleksu pat šiem pašiem iedzīvotājiem. Un kamēr tehnokrāti runā par posthumānistiskās evolūcijas iespējamību, tehnopesimisti auksto un drūmo zviedru Covenant izskatā mūs brīdina par briesmām tikt pašu lolojuma paverdzinātiem.
"We are slaves of our servants
In the shadow of our ambitions"
Covenant - Hardware Requiem
Zīmīgi, ka tad, kad es nocitēju tikai šo rindiņu savam draugam Vladimiram Kotovam un pajautāju, par ko tas ir, atbilde sekoja zibensātri:
"Cietņi!".
Par laimi, ne viss ir tik slikti. Instruments tiešām var dot labumu prasmīgās rokās, un vienmēr atradīsies entuziasti, kurus neaptur tādi sīkumi kā beznauda, totāls pirātisms un gaumes trūkums lielākajai daļai mūsu neaptveramās dzimtenes iedzīvotāju. (Starp citu, kāds varētu izdomāt labu terminu, citādi apnicis teikt NVS un Baltijas valstis). Panki, neformāļi un alternatīvie, talanti no nomalēm un krievu roka efēsas, pat reperi mūsdienās pauž dumpīgu brīvības garu. Psiheja, AnimalDžaZz, 5'NIZZA, Kirpiči. Viņi mums ir, šie vārdi. Jā, viņu ir maz (Drīzāk, mēs vienkārši nezinām par citiem?), jā, viņiem ir grūti ierakstīties un izdoties, taču viņus tik viegli neapturēsi, kamēr viņi ir pieprasīti, un es ticu, ka īsta, dzīva, visās nozīmēs, mūzika, būs pieprasīta vienmēr. Pagājušajā gadā ar vieglumu "izgrieza pogas" popmūzikai topos rokmīnstrīma vecā-jaunā "supergrupa" Ju-Piter. Krievu roka klasiķi, lai arī jau pārvērtušies par ordeņus saņemošu žirafes un nīlzirga krustojumu, arī nevēlas dusēt uz lauriem. Viņi turpina darīt mīļoto lietu, un lai gan dažreiz tiek asi kritizēti par komercializēšanos un pērkamību, atstāsim visu šo dubļu patiesīgumu uz to pašdarbnieku "mūzikas žurnālistu" sirdsapziņas, kuru vieta ir dzeltenajā presē, un uz to biedru sirdsapziņas, par kuriem Kirpiči dzied: "Gudrāki cilvēki neraksta viesu grāmatās". Un vai vispār ir vērts mums spēlēt svešā laukumā spēli bez uzvarētājiem? Žēl tikai, ka, spēlējoties donkihotos, rokeri kopīgiem spēkiem uzlipināja bezgaumīgu štancējumu pašu tik ļoti nīstās popmūzikas garā, un pat nosauca atbilstoši. (Dziesma "Rok-gruppi" - "Popsa"). Patiesi, vislielākā ironija – kad izjokošanas rezultātā pats paliec muļķos.
Kas attiecas uz elektroniskās mūzikas pārstāvjiem, lai gan viņi pagaidām nevar izdot vairākus albumus gadā, kā Klaus Shulze, pateicoties leibla "Exotica" pūlēm, mums vismaz ir priekšstats par šādu mūziku. Mums ir elektroniskās skatuves galvaspilsēta – Iževska, tāpat kā par savdabīgas mūzikas avotu bija un paliek Sverdlovska un garāžas (drīzāk, pagraba) underground'a – Pēterburga. Krievijā ir pop-etnika Ivan Kupala un rok-etnika Iva Nova. Pat nelaimīgais poproks, kas novazāts līdz sūdgaroka stāvoklim, spēj izstrādāt brīnumainus pigorus Torba-Na-Kruče vai pat Poļusi veidolā. (Piekrītu, blēdos, tie ir pagājušā gada varoņi, bet vienalga forši!).
Iespējams, ar mani strīdēsies, bet pie mums mēdz būt pat popmūzikas ar cilvēcisku seju uzplaiksnījumi Gļukozas veidolā. Jā, tā nav Dido , bet kā Gorillaz konkurents - kāpēc gan ne? Kā atbilde Dido ar tās gaidāmi lielisko un noslēpumainajai krievu dvēselei apriori tuvo albumu Life For Rent mums ir tikpat patiesa un ārēji atvērta meitene Zemfira. Neskatoties uz atšķirīgajiem stiliem, viņu mūzikā ir netverama līdzība – varbūt viss slēpjas izpildītāja godīgumā pret publiku un vēlmē netēlot nevajadzīgus izlēcienus tur, kur iedzimta grācija un vienkāršība nesīs daudz iespaidīgāku rezultātu?
Rietumu estrāde jau sen ir pierādījusi – var un vajag taisīt jautru, vieglu un pat bezrūpīgu mūziku, ja šī jautrība nav samākslota un vulgāra, un šī mūzika ir smalka un skaista. Pēc piemēriem tālu nav jāmeklē – lūk, līdzīgi 2003. gada albumi, kas pārstāvēti Zvukos:
- Texas - Careful What You Wish For
- April March - Triggers
- Ursula 1000 - Kinda' kinky
- Blondie - Curse Of Blondie
Pilnības labad pieminēšu Sophie Ellis Bextor - Shoot From The Hip, Rockets - Don't Stop un Paul Van Dyk - Reflections, lai gan tā nav mana izvēle.
Rietumos, kas tagad uz ilgiem gadiem kļūs par mūsu paraugu, gribam mēs to vai nē, tirgus, šķiet, jau sen nostabilizējies mūzikas gravitācijas spēka ietekmē. Māksliniekus iebāza žanru un stilu rāmjos, pataisīja par preci, uzlīmēja etiķetes (kuras buržuīnu mēlē saucas labels - neko neatgādina?), un bez problēmām tirgo lielveikalu plauktos par 9.99 nosacītajiem tugrikiem. It kā visi laimīgi, atskaitot pašus mūziķus, kuri nekādi negrib līst Prokrusta gultā. Viena no tādām blicēm ir skoti Mogwai, kas baigi dusmojas, kad viņus apsaukā par postroku. Viņu albums "Happy Songs For Happy People" un šis stils vispār man laikam kļuva par gada atklājumu. Tāpēc es trakulīgi neniegšu klasifikāciju noderīgumu – citādi kā gan es uzzinātu par lieliskajām postroka grupām Dirty Three un Sigur Ros? (Sapņaini - Bet priekšā vēl iepazīšanās ar Godspeed You Black Emperor!).
Kas attiecas uz smago mūziku, alternatīvais roks atrodas dīvainā stāvoklī, kad tas it kā vairs nav ne alternatīvs, ne roks, bet tās pēdējais bērns ņūmetāls, ar retiem izņēmumiem, izrādījās nedaudz nedzīvi dzimis. To pazudināja tas pats šovbizness, kas pēc standarta shēmas savairojis klonus ar sulīgu skaņu, kuru uzskaitījums šķiet lieks. Pieminēšu vien Linkin Park, kas neattaisnoja cerības ar otrā albuma iznākšanu (bet tās man bija), kā arī modīgo tā viegluma un formātīguma dēļ Evanescence ar albumu Fallen. Klausieties, ja vēl gribas. Paliek tikai System Of A Down, bet šogad viņi mūs neiepriecināja. Smagāka kļuvusī Metallica ar plati St.Anger nemaz nav tik slikta, vismaz tajā palikusi rokmūzikai raksturīgā konceptualitāte un kaut kāda neskaidri nojaušama odziņa. Par laimi, alternatīvās mūzikas cienītāja plosītajai sirdij tomēr ir par ko priecāties – ja jūs zināt/esat dzirdējuši/mīlat virtuozos Guano Apes, steidzami kačājiet 2003. gada koncertierakstu Guano Apes Live. Jūs nepaliksiet vīlušies. Par klasisko hārdroku pieticīgi klusēšu - nav mans lauciņš, bet stāsts par japāņu ģitāristu hide, viņa āriene un mūzika atstāj spēcīgu iespaidu. Jūs joprojām uzskatāt, ka vīriešiem izmantot kosmētiku un grimu ir nosodāmi vai pārlieku ekstravaganti? Un šauri uzskati, konservatīvisms un neiecietība jums ir cieņā? Skaistums nav atkarīgs no nosacītībām.
Triphops, kas tagad izaudzis līdz neiedomājamiem apmēriem, ir kļuvis modīgs. Tagad tajā iekļauj visu skumjo un elektronisko, bet reizēm pat ne pārāk skumjo, kā, piemēram, izsmalcināto Lamb neslikto jauno albumu Darkness And Wonder, vai arī ne pārāk elektronisko, piemēram, dažas dziesmas no Pēterburgas alternatīvās mūzikas pārstāvju Džan Ku albuma "Svoboda" - kurus es, sev par kaunu, sadzirdēju pavisam nesen. Sakarā ar modes vēsmām ir vērts pateikt sekojošo – ir svarīgi nekrist otrā galējībā un nekļūt par muzikālo snobu, kas atzīst tikai pašu lielāko underground, un izsmalcinājumus, kas ierakstīti transkontinentālās raķetes šahtas akā Čukotkas autonomajā apvidū. Jā, var taisīt visai interesantu mūziku, arī dzīvojot laukos, kā to dara kulta Pjotrs Mamonovs un viņa one-man band Zvuki Mu, bet tas nebūt nav pašmērķis. Jūs nekļūsiet gudrāki, pārāki vai labāki par citiem tikai tāpēc, ka izvairāties no masu kultūras. Domāt tā ir pašapmāns un ļaunums, lielāks nekā šī kultūra pati par sevi. Ne velti lepnība, kuras iemiesojums ir Lucifers, saskaņā ar apokrifiem - pats briesmīgākais grēks. Ceru, ka jūs nelamāsiet modernā šamaņa Tricky jauno albumu tikai tāpēc, ka tas kļuvis pieejams plašākām melomānu masām? Godavārds, nevajag, labāk paklausieties to vēlreiz. Un ja jums tomēr nav pa prātam smagie un nedaudz drūmie ritmi, pamēģiniet Spacek ar albumu Vintage Hi-Tech - ja nu šis labais dīvainis no aiz mākoņiem esošām soul-triphopa virsotnēm aizskars stīgas jūsu dvēselē, kas izslāpusi pēc kaut kā savāda?
Tas viss ir jaunās ēras skaņas, kad cilvēks kļūst jau par ko vairāk. Kas mūs gaida? Gēnu inženierija, nanotehnoloģijas, mākslīgais intelekts? Šķiet fantastika, bet vai tāda pati fantastika nešķita personālie datori katrā mājā, kas savienoti ar visas planētas tīklu saziņai un pieejai informācijai, mobilie telefoni (drīz jau arī ar video pārraidi), un portatīvie mūzikas atskaņotāji ar atmiņu uz tūkstoš albumiem?
Neskatoties uz manu domu pesimistisko sākumu, izeja ir. "Sudraba lodes nav", nav karaliskā ceļa, bet principā – ceļš ir, saka Frederiks Brukss savā dižpārdoklī "Mītiskais cilvēkmēnesis", pavisam citā jautājumā, bet ļoti trāpīgi mūsu gadījumā. Saka, ka par gaumi nestrīdas. Varbūt tā arī ir, bet tam vispār ir jābūt kādai gaumei. Vismaz kaut kādai! Aizraušanās, intereses. Savas. Neuzspiestas. Lai tas ir pat manis ienīstais šansons, bet ja tā ir jūsu personīgā apzinātā izvēle – un jums bija no kā izvēlēties – lai iet! Spēks nav naudā, kā mēdza teikt Brāļa brālis no "Brāļa", un pat ne patiesībā, kā uzskatīja Brālis no "Brāļa". Spēks slēpjas dažādībā. Evolūcija ir iespējama tikai pie milzīga sugu daudzuma – un tas attiecas uz visu, sākot no civilizācijas progresa līdz progresam mūzikā. Mūzikai jābūt labai – tas ir subjektīvi, mūzikai jābūt dažādai – tas ir objektīvi. Dažādības, ideju un paaudžu nomaiņas trūkums – tas ir sastingums un izmiršana. Rādiet, saceriet, klausieties!
Kaut jūs dzīvotu pārmaiņu laikmetā!